Projekta “Neizzinātais Kurzemes cietoksnis” ietvaros, Saldus sadraudzīgās biedrības vadmotīvs bija: kopā ar Cieceres internātpamatskolas skolēniem un skolotājiem apzināt Saldus novada vēsturi un secināt, ka Kurzemē un Saldus novadā ir norisinājušās vienas no smagākajām kaujām Otrajā pasaules karā.
Lai uzzinātu vairāk, 50 Cieceres internātpamatskolas skolēni, 6 Saldus sadraudzīgās biedrības biedri un skolotāji devās pa sekojošu maršrutu: Saldus – Zante – Lestene – Annenieki – Saldus. Ekskursijas maršruts tika izvēlēts ar mērķi, lai projekta dalībnieki redzētu un uzzinātu par Kurzemes cietokšņa kaujām Otrā pasaules kara laikā, bet SSB goda biedri, kuri biedrības atjaunošanas sākumā aktīvi apkopoja vēstures faktus par Otro pasaules karu un Kurzemes cietokšņa kaujām, varētu dalīties savā pieredzē un pastāstīt savu redzējumu par tā laika notikumiem, un to ietekmi uz Latvijas vēstures gaitu.
Pirmā pieturas vieta bija Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē, kur mūs sagaidīja muzeja izveidotājs un vadītājs Ilgvars Brucis ar savu palīgu. Muzejs ir atklāts 1996.gadā, un muzeja pastāvīgā ekspozīcija galvenokārt stāsta par Otro pasaules karu un notikumiem Kurzemē 1944. un 1945. gadā.
Savu stāstījumu I.Brucis sāka trepju telpā pie Kurzemes cietokšņa kartes. Kartes apakšējā stūrī ir uzrakstīts skaitlis 500 000, kas norāda, ka tik cilvēku krita Kurzemes cietokšņa kaujās. Abās trepju pusēs ir izvietotas fotogrāfijas, kuras atspoguļo latviešu karavīru dzīves stāstus gan Sarkanajā armijā, gan latviešu leģionā no iesaukšanas brīža armijā līdz apbedījuma vietām.
Kāpnēs valdīja pilnīgs klusums, jo I. Brucis stāstīja par Latvijai smagākām kaujām pie Lestenes – Džūkstes, kur atradās vācu armijā dienošie latviešu leģionāri, kuriem nācās cīnīties pret Sarkano armiju un Sarkanajā armijā dienošajiem latviešiem. Kā teica I. Brucis, šajās kaujās nācās cīnīties brālim pret brāli, jo katrs bija iesaukts citas lielvaras armijā, bet par atteikšanos pildīt pavēles, draudēja nošaušana.
Katrs ekskursijas dalībnieks muzejā varēja atrast sev interesējošu stāstu. Zēni vairāk aizrāvās ar ložmetējiem, tankiem un šautenēm. Viņi mēģināja aprēķināt, cik daudz ložu “kaulu zāģis” jeb vācu armijas rokas ložmetējs MG42 izšāva vienā minūtē. Meitenes bija atradušas karavīru vēstules un lūgšanas, kuras nespēja atstāt viņas vienaldzīgas.
Muzeja eksponāti atrodas ne tikai muzeja telpās, bet arī ārpusē. Apmeklētāji varēja apskatīt divus tankus, no kuriem vienā varēja arī ierāpties. Skolēni bija pārsteigti par šauro telpu tanka iekšpusē un nevarēja iztēloties, kā tur varētu sasēsties četri cilvēki. Kad muzeja vadītājs pastāstīja, ka līdzi vēl bija jāvadā degviela un munīcija, izbrīns bija vēl lielāks. Muzeja teritorijā atradās arī pazemes bunkurs, kurā atradās koka galds un divstāvīga koka gulta, kas ļāva iztēloties dzīvi kara apstākļos.
Pēc ekskursijas divu stundu garumā pa Kurzemes cietokšņa muzeju, devāmies uz Lestenes Brāļu kapiem. Lestenes Brāļu kapi ir otri lielākie Brāļu kapi Latvijā. Tur ir apglabāti vairāk nekā tūkstoš Otrā pasaules karā kritušo latviešu leģionāru, bet kapu sienās iegravēti vairāk nekā 18 00 kritušo vārdi. Kā stāstīja Brāļu kapu gide, tad ik gadu tiek iegravēti arvien jauni kritušo karavīru vārdi, bet daži bijušie leģionāri ir izvēlējušies Lestenes Brāļu kapus par savu atdusas vietu.
Gide rosināja skolēnus atrast savu uzvārdu un paskatīties, vai kapos nav apglabāts kāds tuvinieks, vai arī nofotografēt savu radinieku uzvārdus un parādīt mājās vecākiem, jo bieži vien kāds ir uzņēmis fotogrāfiju ar uzvārdu, un pēc tās radinieki tuvinieku ir atraduši Lestenes Brāļu kapos. No Brāļu kapiem, dodamies uz Lestenes Brāļu kapu piemiņas istabu, kur ir patīkami silts un ir ierīkota ekspozīcija, kas izveidota vienlaikus ar Brāļu kapu izveidi Lestenē. Tā stāsta par Džūkstes un Lestenes pagastiem pirms Otrā pasaules kara, notikumiem Lestenē kara laikā, un Brāļu kapu izveidošanas vēsturi.
Ielas otrā pusē atrodas Lestenes baznīca, kur mūs sagaida draudzes locekle un gide, lai pastāstītu par Lestenes baznīcas vēsturi. Mēs uzzinājām, ka baznīca ir celta kā kādas augstdzimušas ģimenes baznīca, un pirms Otra pasaules kara baznīcai bija viens no greznākajiem baroka interjeriem Latvijā. Kara laikā baznīcā tika ierīkota lazarete karavīriem. Otra pasaules kara laikā baznīca tika pamatīgi sapostīta, kaut gan, kā stāstīja gide, tā bija iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā, tādēļ gandrīz visu kara laiku netika bombardēta. Vēl šodien ēkas sienās var redzēt lādiņu atstātās pēdas. Kad viens no ekskursijas dalībniekiem uzdeva gidei jautājumu, kā lādiņi varēja iekļūt baznīcā, ja sienas ir 2 metrus biezas, tad viņa atbildēja, ka restauratori ir secinājuši, ka karavīri, guļot lazaretē, ir mēģinājuši piešaut savus šaujamieročus, mērķējot uz interjera priekšmetiem. Gide arī pastāstīja par eņģeli ar zelta spārniem, kuru karavīri bija paņēmuši līdzi uz ierakumiem, lūdzot viņam palīdzēt izdzīvot kara šausmas. Diemžēl eņģelis pēc kara vairs nebija atrodams.
Vissmagākie postījumi Lestenes baznīcai tika nodarīti padomju laikā, jo baznīcu bija paredzēts uzspridzināt. Spridzinātāji, apskatot baznīcas biezos mūrus, secināja, ka tas būs ļoti sarežģīti, tādēļ tika pieņemts lēmums baznīcā ierīkot graudu kalti. Tika aizmūrētas galvenās ieejas durvis, bet logu vietā izveidota mašīnu iebrauktuve. Draudze savu darbību atjaunoja tikai 1999.gadā, saviem spēkiem pārveidojot to atkal par baznīcu. Draudze ir izvirzījusi sev mērķi atjaunot visu iepriekšējo baznīcas interjeru. Mēs bijām ieradušies laikā, kad atjaunoja vienu no tikai Lestenes baznīcai piemītošiem kokgriezumiem, un draudze pēc mēneša uzstādīs atjaunoto kanceli, virs kuras rotājās eņģelis ar zelta spārniem.
Majupceļā uz Saldu, iebraucam apskatīt piemiņas akmeni Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem – latviešu leģionāriem, kas 1944. gadā, izturēdami desmitkārtīgu padomju armijas pārspēku, nepadevās. Pateicoties viņiem, apmēram 300 000 bēgļu, kas tajā laikā atradās Kurzemē, guva iespēju emigrēt. Piemiņas akmens uzstādīts 1991. gadā bijušo ”Rumbu” māju vietā. Tā autors ir ievēr
ojamais latviešu tēlnieks Ojārs Feldbergs. Kā stāstīja SSB goda biedrs A. Lāma, tad katru gadu šajā piemiņas vietā pulcējas latviešu leģionāri un viņu ģimenes, kā arī tie cilvēki, kurus interesē Latvijas vēsture un tās aizstāvji. Piemiņas vietā ir izvietoti arī apraksti par kaujām un drosmīgākajiem leģionāriem. Kā viens no drosmīgākajiem ir bijis Ernests Laumanis, pie kura piemiņas zīmes mēs devāmies, lai noliktu ziedus.
Piemiņas zīme Ernestam Laumanim un latviešu leģiona 19.divīzijas karavīriem ir uzstādīta Bikstu pagasta “Abaviešos”, tieši tajā vietā, kur 1945. gada pavasarī bija bunkurs, kurā atradās 19. divīzijas sakaru centrs un triecienbataljona komandiera majora Ernesta Laumaņa štābs. Kā stāstīja SSB goda biedrs A. Lāma, tad E. Laumaņa vienība tika dēvēta par frontes „ugunsdzēsējiem”, kurus nosūtīja uz tām frontes vietām, kurās norisinājās smagākās cīņas. Mājas „Abavieši” atrodas ļoti skaistā vietā, nelielā uzkalnītē. Kā stāstīja mājas tagadējais saimnieks, tad bunkurs atradās dažus metrus aiz saimniecības ēkas, bet Sarkanās armijas tanki mēģināja šķērsot gravu, kura atradās starp mežmalu un „Abaviešu” mājām. E. Laumaņa vienībai izdevās iznīcināt piecus Sarkanās armijas T-34 tankus. Tā kā rīta pusē Kurzemes cietokšņa muzejā bijām redzējuši T-34 tankus, tad, klausoties stāstījumu, redzētais muzejā palīdzēja iztēloties tā laika notikumus.
Paldies fotogrāfiem: Cieceres internātpamatskolas skolotājai Kristīnei Briškai un 8.c klases skolniekam Ģirtam Vilsonam.
Publicātes raksts par ekskursiju ir pieejams arī Kurzemes NVO mājas lapā:
http://kurzemesnvo.lv/index.php/1765-cieceres-internatpamatskolas-skoleni-izzina-kurzemes-cietoksni
Saldus sadraudzīgā biedrība 